Mēs ļāvām viņam iztrakoties

It kā biju paklausīgs un mierīgs bērns, bet tik un tā manas bērnības atmiņās ļoti spilgti iezīmējas dažādu blēņu darīšana. Laikam lietas, kas ir ārpus rāmjiem un kontrastiem pilnas, vairāk paliek atminās.

Esmu fotogrāfs, kam patīk fotografēt bļēņdarus, jo tie ir patiesi interesanti, it īpaši ja viņiem ļauj vaļu. Tāpēc savās fotosesijās lūdzu nekomandēt bērnus, ļaujot tiem izpausties. Tas ir brīdis, kad viņi ir galvenie.

Spilgts piemērs ir šīs ģimenes dokumentāls foto stāsts, kas vienā piegājienā izvērtās divos mazos pilnīgi atšķirīgos stāstos. Gluži kā teātra izrāde divos cēlienos, tikai šoreiz viss bija pa īstam.

Pirmais cēliens.

Brauciens uz iemīļotu vietu pie jūras... mežs, jūra, ārā mazliet pavēss un neviens neplāno peldēties. Mazais Morics paņem uzmanību uz sevi un mēs ļaujam viņam iztrakoties, nebija ilgi jāgaida līdz emociju sprādzienam.

Un tad bija miers.... sirsnīgs miers. Otrais cēliens... ar pilnīgi citām sajūtām un emocijām.

Atmiņas, kas stāsta vairāk.